Par znota attiecībām ar sievasmāti sacerēts ne mazums anekdošu, un gluži bez pamata tās, protams, nav radušās. Vairumā gadījumu šie divi cilvēki nekādi nevar iztikt bez tā, lai kaut drusciņ nesagandētu viens otram dzīvi.
Kāpēc? Kas šo cilvēku attiecībās ir tāds, kas traucē viņiem saprasties? Vienprātīgas atbildes nav, jo ir ļoti daudz cēloņu, kas sarežģī šo divu cilvēku savstarpējās attiecības. Sagrupējot tos, var izdalīt piecus pašus izplatītākos.
1. Opozīcija
Barikāžu vienā pusē ir vīrietis, bet otrā – sieviete. Un zināms taču, ka pretējā dzimuma pārstāvji ļoti dažādi uztver dzīvi, viņiem ir atšķirīga vērtību skala, dažādi uzvedības modeļi.
2. Cīņa norit ne tikai starp diviem cilvēkiem, bet starp divām dažādām dzīves uztverēm.
Ģimenē, kurā auga jaunais vīrs, valdīja vieni likumi, jaunās sievas ģimenē – citi. Un sievasmāte cīnoties, protams, meitas pusē, rīkojas ar pārliecību – viss notiks pēc mūsu prāta!
Taču vairumā gadījumu šī cīņa nenotiek kaut kādu būtiski nozīmīgu principu vārdā, bet gan sīkumu dēļ: vai znotam jāslauka kājas, vai pēc ēšanas jānomazgā savs šķīvis, kāpēc tieši šobrīd viņš grib lasīt avīzi, nevis iznest atkritumus…
Jāteic, ka sievasmāte ne vienmēr iestājas par tradīcijām, kas valdījušas pašas ģimenē, bet nereti cenšas meitas ģimenē iemiesot savus nepiepildītos sapņus, atspēlēties par aizvainojumiem, kas viņai pašai nodarīti pirms daudziem gadiem.
3. Viena no attiecību problēmas saknēm ir mūsu dzīvesveids.
Pirmie varas pārstāvji, ar kuriem savā dzīvē saskaras mazais zēns, ir sievietes. Tā ir māte, vecmāmiņa, audzinātāja bērnudārzā, skolotāja, arī dakterīte un medmāsa poliklīnikā.
Salīdzinājumā ar šīm lielajām tantēm zēns jūtas maziņš un savā ziņā arī beztiesīgs. Viņas var sagādāt sāpes (piemēram, iešļircināt zāles), var sarāt un sodīt. Tāpēc, sasniedzot pusaudža vecumu, normāls puika sapņo kļūt neatkarīgs, jo viņam ir apnicis šo valdonīgo sieviešu bars.
Turklāt jaunā vīra sievasmāte var būt pat ļoti jauka un inteliģenta sieviete, kurai ar tradicionālo anekdošu tēlu nav nekā kopīga, taču viņa tik un tā pieder tai sieviešu kategorijai, no kuras jaunais vīrs bērnībā cietis un bija radis gaidīt varas izpausmes.
Tāpēc jaunais vīrs jau no sākta gala pret sievasmāti izturas ar aizdomām, visas savas attiecības ar viņu pārvērš konfrontācijā, tā cenšoties uzvarēt kādreiz nesagraujamo spēku, ko tagad viņa apziņā pārstāv sievasmāte. Arī tas savā ziņā ir mēģinājums atspēlēties par aizvainojumiem bērnībā.
4. Konfrontācija.
Tradicionāli tiek uzskatīts – stājoties laulībā, vīrietis apliecina savu briedumu (neanalizēsim, vai tā patiešām ir). Tāpēc, gatavojoties kāzām, jaunais vīrietis savā iztēlē uzbur ainas, kā viņš pārstāj būt savu vecāku dēls un kļūst gan par savas dzīves, gan ģimenes saimnieku. Taču reālā dzīve pierāda, ka tik un tā ir kāds, kas var pakļaut kritikai viņa rīcību, kas mēģina iegrožot viņa patstāvību.
Izrādās, dzīve nemaz tik ļoti nemainās. Šis fakts vīrietī izraisa neapmierinātību un vilšanos.
5. Realitātes brīdinošais pirksts.
Ne velti saka: gribi uzzināt, kāda tava sieva būs pēc 20 gadiem, paskaties uz sievasmāti. Proti, sievasmāte ir sievas portrets – tikai novecojis, bez tā skaistuma un pievilcības, ko pagaidām vēl dāvā jaunība. Tas ir realitātes brīdinošais pirksts. Starp citu, šis realitātes pirksts brīdina ne tikai jauno vīru.
Pievērsiet uzmanību, kad vīrs saka sievai: “Tu kļūsti līdzīga savai mātei!” Viņa nez kādēļ apvainojas, kaut gan savu māti ļoti mīl. Sievietes ausīs šie vārdi skan kā atgādinājums, ka jaunība nav mūžīga. Faktiski šajos vārdos slēptais teksts ir šāds: “Ja es tevi nemīlētu, es pret tevi izturētos tāpat kā pret tavu māti.” Bet tie jau ir ļoti nepatīkami vārdi.
Un tomēr – lai arī cēloņu konfrontācijai ir pietiekami daudz, reālajā dzīvē ne vienmēr sievasmāte ar znotu ir ienaidnieki, reizēm jaunā vīra emocionālais kontakts ar sievasmāti ir pat labāks nekā ar sievu. Taču, pat ja attiecības ir ļoti draudzīgas, sievasmāte nereti izjūt greizsirdību, jo viņai nav vietas šajā aliansē – ne kā ienaidniekam, ne arī kā draugam.
Kā attiecības padarīt labvēlīgas
Nenoliedzami, sievasmātei nav tik vienkārši izvēlēties pareizo distanci attiecībā pret jauno pāri. Tāpat arī jaunajam pārim nav viegli iedibināt pareizas, nevienu netraumējošas un neaizskarošas attiecības ar katra vecākiem.
Znotam jāiemācās nekad sievu nesalīdzināt ar viņas māti, turklāt – ne jau vārdos, bet savā pasaules skatījumā. Proti, znotam jāiemācās pret sievasmāti izturēties nevis kā pret savas sievas mammu, bet kā pret atsevišķu konkrētu cilvēku, vienkārši sievieti, kas pieder citai, daudz vecākai paaudzei un kura var būt interesanta un cienījama pati par sevi (piemēram, kā pret labu viešņu). Taču arī sievasmātei jāiemācās znotā redzēt nevis pielikumu savai meitai, bet vienkārši citas paaudzes cilvēku, kurš pats par sevi ir interesants un viņas cieņas vērts. Ja abiem tas izdodas, viņu starpā veidojas distancētas, taču pozitīvas attiecības, kas neiet caur sievu vai meitu.
Uzskata, ka labākās sievasmātes veidojas no tām sievietēm, kurām ir savs darbs un pienākumi. Viņām daudz retāk uznāk kārdinājums pat ne iejaukties, bet vienkārši būt klāt meitas ģimenes dzīvē. Tas izskaidrojams pavisam vienkārši: jo vairāk sievietei pašai savu darīšanu, jo mazāk viņu nodarbina citu cilvēku dzīve. Protams, ar savām lietām aizņemta sieviete var izpelnīties pārmetumus, ka viņa maz palīdz, piemēram, pieskatīt mazbērnus. Taču, ja būtu jāizvēlas starp pārāk tuvu sievasmātes distanci un pārāk tālu, labāka tomēr ir otrā, jo tajā ir mazāk slēptu draudu jaunās ģimenes attiecībām.
Saprotams arī, ka draudzīgu attiecību izveidē starp sievasmāti un znotu jaunajai sievai un meitai nebūt nav pēdējā loma, jo līdz ar laulības gredzenu viņa ir saņēmusi pūrā problēmu kamoliņu, kurā cita starpā ir attiecību veidošana ar tuviem cilvēkiem. Ne velti daudzu tautu kultūrās ir rituāls, kā pārbaudīt līgavu: viņai iedod samudžinātu dziju, kas jāsatin kamolā, ne reizi diegu nepārraujot. Tas nav viegli.
Taču sarežģītāk ir īstenot to reālajā dzīvē, proti, ieturēt distanci ar māti, viņu neaizvainojot, bet liekot saprast, ka tagad viņa pirmām kārtām ir sieva un tikai pēc tam meita. Tomēr viņai jāliek vīram saprast, ka mīl viņu ne tikai kā cilvēku, kurš ir ģimenes apgādnieks un spējīgs nomazgāt traukus, bet arī kā personību.