Pēdējā tūkstošgadē cilvēku dzīves vidējais ilgums krietni audzis. Ja jau vīrieši ir attīstības priekšgalā, tad, loģiski, vispirms dzīves ilguma pieaugums būtu jāgaida viņu vidū. Un patiesi – ikvienā dzīves posmā sieviete it kā noveco ātrāk.
Pat mātes klēpī zēni vidēji pavada par nedēļu ilgāk. Kaulu rentgenogramma rāda, ka jaundzimušo meitenīšu kauli ir stingrāki nekā zēniem.
Meitiņas agrāk sāk staigāt, runāt, par diviem gadiem agrāk sasniedz dzimumgatavību, par trim gadiem agrāk pārstāj augt, viņu auglības periods beidzas 45–50 gadu vecumā, turpretī vīrietis, ja labi saņemas, var kļūt par tēvu pat simt gados.
Neatkarīgi no tā vīriešiem ir īsāks mūžs, un viņi parasti nomirst pirmie. Paradokss? Nebūt nē, jo savu it kā ģenētisko ilggadību vīrieši var realizēt tikai ideālos, proti, siltumnīcas apstākļos. Retumis, īpaši augstkalnu vidē, tā arī notiek.
Kalnu ilgdzīvotāji lielākoties ir vīrieši. Raugi: parasta zvirbuļa mūžs vidēji ilgst 9 mēnešus, toties izolācijā, kur klāt netiek ne kaķis, ne vanags, zvirbulis čivina vai visus 22 gadus.
Tas pierāda, ka vīrietis ir ievērojami atkarīgs no apkārtējās vides. Vīrietis kā čaula piesedz ar sevi sievišķo kodolu.
Varētu jau arī vīriešus lolot izolācijā – lai dzīvo labi ilgi. Taču cilvēcei, tās bioloģiskajai attīstībai, no šādas “siltumnīcas” nebūtu itin nekāda labuma. Tad vīrieši neveiktu savu pamatuzdevumu, un tas ir: gūt informāciju par esošo vidi, maksāt par to ar savu mirstību un pārbaudīt to savos dēlos.
Tikai pēc daudzām paaudzēm šī rūgti gūtā pieredze nekaitīgā veidā tiek nodota sievietēm – kā atalgojums par pliku mīlestību…