Foto – www.facebook.com/Ulubele/
Ulubeles gados vecāko dzīvnieku vārdā, kā katru gadu, tapusi vēstule Ziemassvētku vecītim. “Mīļo Ziemassvētku vecīt!
Mēs, Ulubeles komanda, rakstām Tev vēstuli, jo ticam un esam piedzīvojuši, ka dari brīnumus. Visu gadu esam uzcītīgi kalpojuši pamestiem, noklīdušiem vai bez mīļā saimnieka palikušiem dzīvniekiem.
Katru dienu Ulubeles patvērumā mīt ap 500 dzīvnieku – suņi, kaķi, truši, šinšilas, dažādi putni. Ir gadījies palīdzēt pat bruņurupucītim un vairākiem savainotiem savvaļas iemītniekiem. Esam no-kill patversme – patversme, kurā neviens netiek nogalināts tikai tāpēc, ka nav pietiekami smuks, pārāk jauns vai viņu neviens nav izvēlējies vest uz mājām.
Mūsu visu lielā rūpe ir dzīvnieki – seniori! Viena piektā daļa no 500 Ulubeles iemītniekiem ir opīši – suņi un kaķi, kuri vecāki par 8 gadiem. Kaut arī daudzi adoptētāji viņiem paiet garām vienaldzīgi – gluži kā patversmes inventāram, viņu sirmie purniņi un cerību pilnie nopietnie skatieni sagaida un pavada ikvienu atnācēju, nezaudējot ticību atkal reiz būt vajadzīgiem un mīlētiem. Ulubele viņiem visiem dod iespēju piedzīvot savas vecumdienas patvērumā un drošībā, taču patversme nekad pa īstam nevar būt mājas.
Mēs zinām, ka katram patversmes iemītniekam kaut kur šajā pasaulē ir Viņa Cilvēks un mēs darām visu, lai viņi satiktos.
Mīļo Ziemassvētku vecīt, mēs aicinām Tevi palīgā, lai tā patiešām notiku! Lūdzu izdari tā, lai Jauno gadu MĀJĀS sagaida vismaz puse no Ulubeles 100 opīšiem!
Mums jau trīs gadus darbojas Ulubeles Senioru programma – ikviens adoptētais opītis saņem Zelta veselības polisi, kas nodrošina veterināro aprūpi līdz mūža galam. Ceram, ka tas iedrošina un iedvesmo adoptētājus atvērt savas mājas durvis tieši kādam opītim; tiem, kuri to nevar, aicinām palīdzēt, iesaistoties Senioru programas atbalstā ar ikmēneša ziedojumu palīdzot padarīt opīšu dzīvi patversmē vai mājās veselīgāku un pilnvērtīgāku. Bet kamēr viņi ir šeit, lūdzu atver mūsu draugu, atbalstītāju un sociālo tīklu sekotāju sirdis, lai sasildītu Ulubeles opīšus – gan viņu mazliet stīvās ķepas, gan viņu punčus, gan sirsniņas, kurām arī vajadzīgs dziedinošs atbalsts.”
Jau vairākus gadus dzīvnieku patversme “Ulubele” aicina dot mājas gados vecākajiem suņiem un kaķiem, kuriem jaunus saimniekus atrast ir visgrūtāk. Arī šogad Ziemassvētku vecītim tika rakstīta īpaša vēstule ar lūgumu, lai Jauno gadu mājās sagaida vismaz puse no 100 “Ulubeles” opīšiem, vēsta arī www.lsm.lv.
Pelēkajai, pūdelim līdzīgajai Adai ir deviņi gadi, bet viņas māsiņai Grafai – 14. Tas ir cienījams vecums sunim. Abas vislabāk jūtas kopā.
Katram ir savs stāsts, kāpēc tādā vecumā zaudējis mājās. Visbiežāk dzirdētais – nomiris saimnieks. Patversmes darbinieki iepazinuši suņi raksturus un katram senioram ir izveidota gluži vai reklāmas kampaņa, lai uzrunātu cilvēkus dot mājās.
No aptuveni 500 dzīvniekiem, kuri patlaban mīt “Ulubelē”, aptuveni simts ir jau pensijas gados. Tā kā adoptētāji parasti izvēlas gados jaunākus dzīvniekus, “Ulubele” šogad rakstīja īpašu vēstuli Ziemassvētku vecītim, lai atrastu saimniekus vismaz 50 senioriem. Un daži lūgumi ir uzklausīti.
Inga noskatījusi masīvo Hēru. Abas vēl iepazīstas.
Tikmēr Buča neatlīp no savas potenciālās saimnieces. Abas pazīstamas jau aptuveni mēnesi, un kā saka Sandra, tā esot bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena.
“Ulubeles” vadītāja Ilze Džonsone stāstīja, ka šis gads nav bijis viegls. Gan cīnoties parlamentā par likumdošanas izmaiņām, gan arī bijuši vairāki gadījumi par antisanitāros apstākļos dzīvokļos turētiem suņiem. Šobrīd visiem mazajiem klēpju sunīšiem, kas tika izņemti vasarā kādā dzīvoklī Pārdaugavā, atrastas mājas.
Vienu no mazajiem pūkainajiem kamoliņiem paņēmusi arī LTV7 žurnāliste Gaļina Solodovņika. Terjerveidīgo plušķi nemaz nevar pazīst, sasukāts un saķemmēts, tas rātni sēž klēpī.
Gada nogalē “Ulubele” parasti rīko Ziemassvētku pasākumu, lai pateiktos visiem ziedotājiem un labdariem. Tad arī sabrauc kopā bijušie patversmes iemītnieki ar saviem jaunajiem saimniekiem.
Jau kādu laiku arī Bellai ir jauns saimnieks. TV raidījumu un pasākumu vadītājs Valters Krauze stāstīja, ka braucis pēc cita sunīša, bet izvēlējies Bellu. Sunīte tiekot visur ņemta līdzi un, noprotams, arī lutināta.
Ziemassvētku vecīša tērpā Bella Valteru Krauzi nepazīt, bet izdzirdot viņa balsi, pavada nostiepjas un balto spalvu kamoliņu nav viegli noturēt.