Daudzi cilvēki tā arī līdz galam neizprot, kāda ir atšķirība starp fizkultūru un sportu, un uzskata, ka tas ir viens un tas pats. Patiesībā nodarbošanās ar sportu nozīmē nopietnas fiziskās slodzes, tiekšanos pēc rekorda (kaut vai individuālā). Toties fizkultūra savā ziņā ir ķermeņa kultūra, kas tiek piekopta katru dienu, bet bez muskuļu pārslodzes.
Cilvēkiem, kas pārcietuši infarktu, sports diemžēl ir jāaizmirst. Jebkurš ekstremāls sasprindzinājums ir trieciens traumētajam miokardam.
Toties fizkultūra ir tieši tas, kas vajadzīgs: stabila un regulāra, bet ne smaga slodze trenē sirds muskuli.
Iešana kājām, peldēšana, braukšana ar divriteni, mierīga izjāde – tas viss ir ļoti piemērots cilvēkiem pēc infarkta.
Var izpildīt jebkurus vingrojumus, izņemot noliekšanos un strauju ķermeņa pastiepšanu augšup, kā tas, piemēram, ir, spēlējot badmintonu, tenisu vai volejbolu. Vēl noteikti jāpatur prātā, ka ar fizkultūru var nodarboties tikai, ja ir laba pašsajūta.
Daudzi cilvēki pēc pārciesta infarkta vēlas aizbraukt uz vasarnīcu vai laukiem, uzskatot, ka svaigā gaisā atveseļosies īsākā laikā. Tiesa, daba tiešām ārstē, un arī svaigs gaiss nāk par labu.
Taču tieši šajos apstākļos slēpjas galvenās briesmas. Sapratis, ka jūtas daudz labāk, enerģijas un spēka kļuvis vairāk, infarkta slimnieks vairs negrib sevi ierobežot un no rīta līdz vakaram nododas visādiem darbiem: rušinās pa dārzu, skalda malku, nes ūdens spaiņus, mēro pat vairākus kilometrus līdz tuvākajam veikalam un atgriežas ar smagām somām… Un slimības paasinājums ir neizbēgams.
Rehabilitēties vasarnīcā vai laukos, protams, var, bet tikai tādā gadījumā, ja ir vēl kāds cilvēks līdzās, kas var palīdzēt vai nepieciešamības gadījumā izsaukt ātro palīdzību.
Fiziskas slodzes laikā obligāti jāseko līdzi pulsam. Intensīvāk strādājot, par drošu robežu var uzskatīt:
* 140 sitienu minūtē – 20–29 gadus veciem;
* 132 sitienus minūtē – 30–39 gadus veciem;
* 125 sitienus minūtē – 40–49 gadus veciem;
* 115 sitienu minūtē – 50–59 gadus veciem.