Kas ir amu?
Jau tālā senatnē cilvēce zināja, ka jebkuras kaites pirmcēlonis ir amu uzkrāšanās organismā. Mūsdienu valodā vārdu amu atšifrēt ir ļoti grūti – tas ir uzkrāts kopums, ko veido toksīni, sārņi, dažādi citi pārpalikumi (kurus veselam organismam no sevis jāizvada) un negatīvā bioenerģija, kas šo uzkrāšanos veicinājusi.
Pēc seno gudro domām, slimība rodas šādi: vispirms cilvēkā veidojas viltus vēlme, kas liek organismam uzkrāt enerģiju gluži tāpat kā, ja būtu radusies patiesa vēlme. Viltus vēlme rada negatīvu domu un emociju.
Negatīvā emocija, ejot cauri ķermenim, satiekas ar lieko enerģiju, ko ķermenis uzkrājis, lai realizētu viltus vēlmi, un kādā ķermeņa vietā izveido enerģijas nogulsnēšanos. Tā kā viltus vēlme nekad netiks realizēta, bet pavēli par tās realizēšanu galvas smadzenes pieņēmušas izpildei, uz šo vietu nepārtraukti tiks sūtīta enerģija, kura līdzīgi laikus neizmantotam produktam sāk bojāties. Laika gaitā šajā vietā tiek traucēta šķidruma plūsma un asinsrite.
Sāk uzkrāties sārņi un toksīni, kuri bija jāizvada. Šīs indīgās vielas traucē orgānam normāli darboties, un tas sāk slimot.
Mūsdienu cilvēki vairs neprot atbrīvoties no amu, tāpēc ķermenis pakāpeniski pārvēršas par atkritumu savācēju, kas piepildīts ar lielu daudzumu amu. Rezultātā cilvēks nomirst nevis orgānu dabiskās nolietošanās dēļ, kam būtu jāiestājas pēc vairākiem simtiem gadu, bet ar slimībām. Jo vairāk mūsu galvā ir viltus vēlmju, jo agrāk iestājas nāve.
30 minūtes un trīs stundas
Slimības gaita ir tieši saistīta ar šķidruma cirkulāciju organismā, un to regulē Mēness neredzamais spēks. Bet amu – tas ir toksīnu un sārņu korķis, kas radies, šķidrumam nogulsnējoties. Kolīdz piesārņotajā vietā mainās šķidruma kustība, mainās arī cilvēka pašsajūta. Tā pasliktinās, kad uzkrājas liels daudzums amu un kad kāda tā daļa tiek no organisma izvadīta. Jebkurā gadījumā slimā orgāna pašsajūtas maiņa visā organismā izraisa stresu un darbības izmaiņas, kas arī noved pie slimības, precīzāk – pie sāpju simptomu parādīšanās.
Mēs uzskatām, ka esam slimi tad, kad kaut kas sāp. Pašas kaites parādīšanās atkarīga no cilvēka, toties slimības sākšanos kontrolē Mēness stāvoklis debesīs. Kolīdz tas sāk veicināt šķidruma pieplūdumu bojātajam orgānam, cilvēks tiek pakļauts riskam saslimt. Ja šīs riska dienas iekrīt imunitātes pazemināšanās periodā, kaite ir klāt – tas arī ir mūsu slimību rašanās noslēpums.
Kad parādījušies pirmie slimības simptomi, cilvēka rīcībā ir aptuveni 30 minūtes, lai pilnībā normalizētu organisma darbību.
Šajā laikā Mēness pāriet no viena zodiaka grāda citā un šķidruma plūsma saslimušajā orgānā nedaudz mainās.
Ja šajā īsajā laikā cilvēkam ar gribasspēku izdodas šķidruma plūsmu novirzīt orgāna atveseļošanai un tā atbrīvošanai no sāpju simptomiem, pašsajūta būtiski uzlabojas, jo daļa amu to pametīs, un saslimšana nenotiks.
Parasti to mēdz darīt ar vizualizācijas jeb tēlainās meditācijas starpniecību – radot iztēlē ainas, kā ieelpas laikā balta enerģija piepilda un izlīdzina slimo orgānu, bet izelpas laikā no tā izdalās melna enerģija, kas to pamet uz visiem laikiem.
Var arī iztēloties, kā slimo orgānu piepilda zeltaina, bet asu sāpju gadījumā – gaišzila vai zila gaisma. Citas krāsas pirmās palīdzības sniegšanai neder.
Pēc tam cilvēka rīcībā ir vēl aptuveni trīs stundas, lai apturētu slimības tālāko attīstību. Ja šajā īsajā periodā tas netiek izdarīts, slimības gaitu apturēt vairs nav iespējams: organisms jau būs saslimis. Šajās trīs stundās vēlams lietot zāles vai kādus citus līdzekļus, kas spējīgi kaiti apturēt. Ļoti bieži teicams profilakses līdzeklis ir silta, karsta vai kontrasta duša. Karstā ūdens plūsma aizskalo informāciju par šķidruma kustību organismā un mazina tā spēku.
Pēc tam slimības gaita rit šādi: daudzām akūtām, to skaitā arī infekcijas slimībām kritiskās ir 7., 14. un 21. diena. Mēdz būt gadījumi, kad dažas slimības kritisko punktu sasniedz pēc deviņām, desmit un pat pēc septiņpadsmit dienām – astoņpadsmitajā.
Pirmais kritiskais punkts ir septītā diena, jo tieši šajā laikā notiek atveseļošanās no vieglām kaitēm. Nākamā krīze iespējama 10. dienā pēc saslimšanas. Pēc tam krīze var iestāties 14., tālāk – 18., 21. un 24. dienā. Pēdējā ir 28. diena pēc saslimšanas. Jebkurā no šīm dienām var iestāties gan atveseļošanās, gan veselības pasliktināšanās.
Nākamajā lapā lasi, kurās Mēness fāzēs vislabāk iedarbojas medikamenti!