* Ja nav paaugstinātas ķermeņa temperatūras, jāiedzer karsta tēja, jāierīvē krūtis ar medu, virsū jāuzliek pergamenta papīrs, silti jāapsedzas un brītiņš jāpaguļ (bērniem, kā arī cilvēkiem ar jutīgu ādu kompreses vieta vispirms jāieziež ar saulespuķu eļļu), uzskata tibetiešu dziednieki.
Kad jūtams, kā pa ķermeni izplūst patīkams siltums, ar siltu ūdeni nomazgā medu un kompreses vietu ieziež nu jau ar citu – baltegles vai eikaliptu eļļu.
Šī piesardzība nepieciešama tāpēc, ka medus tīrā veidā nereti spēj izraisīt iekaisumu. Arī tad, ja pret iesnām degunā tiek pilināts medus šķīdums ūdenī, tam noteikti jāpievieno eļļa. Pavasarī vākto medu ārstniecībai labāk neizmantot: maija–jūnija ziedi bieži ir alerģiski. Noderīgāks būs liepziedu medus.
Ja medus sabiezējis, burciņu karsē ūdens peldē – tas kļūst šķidrāks un būs izmantojams ierīvēšanai. Taču ūdens temperatūra karsējot nedrīkst pārsniegt 50 grādu, jo tad var aiziet bojā daudzi medū esošie vērtīgie organiskie savienojumi.
* Ar pirkstiem uzspiež virsdegunei, tad, pastiprinot un atslābinot uzspiedienus, pirkstus virza gar uzacīm, uz leju pie deniņiem un tālāk apkārt acīm.
* Viegli glauda degunu – no lejas uz augšu, ap acīm un atkal no lejas uz augšu. Ar vidējo pirkstu kā ar veserīti vairākas reizes uzsit degunam. Deguns jāsavelk un ieelpojot nāsis iespējami jāizpleš, bet, enerģiski izelpojot, jāpacenšas gandrīz vai aizvērt. Pēc tam ar rādītājpirkstu jāparīvē sieniņa starp nāsīm, viegli piepaceļot degungalu uz augšu. Visbeidzot, izelpojot caur kreiso nāsi, to aizspiež un ieelpo caur labo nāsi, un otrādi.