Ilustrācija – Pixabay
Mīlestība bez prieka ir tad, ja jebkur ir labāk nekā mājās, ja ar ikvienu ir vieglāk nekā ar cilvēku, ar kuru tu dali gultu. Optimisms ir ielikts sievietē pēc noklusējuma…
Bezpriecīgu mīlestību var sajust no tālienes, pat uz sliekšņa. Mājā ar šādu mīlestību no stūriem dvesmo mitrums, spilveni ir pildīti ar asarām, pildīti ar žulti, saindēti ar rūgtumu. Un, ja kādu dienu tajā notiks kaut kas godīgs un labs, iemītnieki tam neticēs, viņi tikai brīnīsies un pārmetīs sev – “Iekniebiet kāds man!”.
Vienmēr ir pārsteigums, kas šoreiz, kurā sekundē iedarbosies: vārds, skatiens, intonācija vai žests.
Neviens nebauda tiesības klusēt: bezpriecīgā mīlestībā iezāģēšana otram notiek ar prieku. Mīlestība kā pazemojums un sakāve, kad nākas iesaistīties vissmagākajā pilsoņu karā – savā ģimenē. Durvis vienmēr tiek skaļi un demonstratīvi aizvērtas, un cilvēks aiz tām uz nenoteiktu laiku pazūd: neviens nezina, vai viņš atgriezīsies, kad viss būs nokārtots, vai arī būs pēdējais cipars mirušo sarakstā – uzrakstīts steigā, nervozi, neskaidri, nesalasāmi, ar zilu, ķēpīgu tinti, ar roku.
Sievietes bez prieka nemeklē prieku, nemāk to radīt, nekalpo par tā avotu. Dzīvošana ar viņām ir kā ievākties skaistā, bet mirušā mājā: lai cik ļoti to apsildītu, iekšā vienmēr būs aukstāk nekā ārā. Un milzīgais, greznais kamīns pat nav elektriskais, bet gan mākslinieciski uzzīmēts uz sienas.
Bezpriecīgas sievietes baidās priecāties. Jebkurš notikums viņām ir neveiksmes priekšvēstnesis. Viņu realitāte izkalta no akmens: nav spontanitātes, nav brīnumu. Neticami bargas pret sevi, viņas sagaida stingru paklausību no citiem: kā vispār var smieties, ja dzīve ir izdzīvošanas spēle, izsmiekla spēle? Ja tu tikai mazliet atslābinies, tu esi izsists no tās.
Viņām ir neglītas kleitas, garlaicīgas domas, auksti pirksti. Arī apkārt esošie vīrieši ir drūmi, ļengani, tukši, ar izdegušām elektroinstalācijām, sapuvušiem griestiem, bez gaismas, bez mērķa. Un tas ir saprotami: mēs piegādājam enerģiju saviem kaimiņiem, ja viņiem tās pietrūkst.
Enerģijas nulles partneri dzīvē ir kā bezdibenīgas bedres: lai arī cik daudz tu viņiem sevi atdotu, tu neredzēsi, ka malas ir aizpildītas, bet būsi neapmierināts kā pārvārījies putras katls – pāri malām.
Neapmierinātām sievietēm ir neērti dzīvot. Viņas it kā visu laiku nespēj sevi apmierināt. Viņas nemitīgi atkārto sev, ka varēja paveikt labāk, ka nākamreiz vajadzētu vairāk censties, jo citiem ir labāki rezultāti, vairāk naudas un interesantāks darbs. Un tu – tu vienkārši neesi pietiekami centies, un tev ir jācenšas vēl vairāk. Tāpēc nolieciet šo stulbo uzvarētāja smaidu – vēl nav ne laiks, ne vieta. Šie svētki vēl nav jūsu ielā – tie ir trīs kvartālus tālāk.
Ziniet, kas ir biedējoši par šādām sievietēm? Viņas ir kā Skumjas no multfilmas – tās piešķir ilgu piegaršu visam, kam tās pieskaras. Sekss, projekti, makaroni, idejas un attiecības. Un bēdīgākais ir tas, ka par bezpriecīgu sievieti var kļūt pietiekami ātri un viegli.
Katru reizi, kad tā vietā, lai risinātu problēmu, tu labāk par to vienkārši čīksti – bezprieka sieviete tevī paceļ galvu augstāk.
Katru reizi, kad tā vietā, lai par kādu priecātos, jūs atkāpjaties skaudībā un sāpīgā salīdzināšanā, bezprieka sieviete jūsos vīrišķīgi izpleš plecus.
Katru reizi, kad jūs runājat vai domājat par sevi vai kaut ko savā dzīvē ar nicinājumu vai dusmīgu aizkaitinājumu, bezprieka sieviete jūsos iegūst spēku. Iegūst visu varu. Un kādu dienu jūs no parastas bezprieka sievietes pārvēršaties par bezprieka sievieti uz mūžu.
Nesakiet man, ka “labi jau runāt” – es uzskatu, ka optimisms sievietē ir ielikts pēc noklusējuma, dabiski un vēsturiski, tas vienmēr ļāvis mums izdzīvot, atdzimt un iet tālāk tur, kur vieglāk bija sašust vai aiziet bēdās.
LASIET ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Viltus mīlestība, uzmanība, rūpes. Kā sarakste atklāj toksisku cilvēku
Mīlestība sāpes nesagādā. Bet kā atraisīt sāpīgas saites?
Mīlestība beigusies. Ko darīt ar laulību gredzenu?