Muskuļu iekaisumam (miozītam) visbiežāk ir pakļauti cilvēki vecumā no 45 līdz 55 gadiem. Pārējās vecuma grupās no miozīta vairāk cieš sievietes. Turklāt atšķirībā no vīriešiem viņām muskuļu sāpes mēdz būt daudz stiprākas, biežākas un ilgstošākas. Nereti miozīta lēkmes uznāk menstruāciju un grūtniecības laikā. Miozītu var rosināt arī stress, jo jebkura spēcīga emocija, it īpaši negatīva, tai vai citai muskuļu grupai var izraisīt spēcīgu sasprindzinājumu.
Vai tāpēc, ka sapūta?
Diemžēl no miozīta nav pasargāts neviens. Pietiek pasēdēt pie slikti nosiltināta loga, lai apsaldētu jebkuru muskuli. Tiem var kaitēt arī krasas apkārtējās vides temperatūras maiņas, it īpaši paaugstinātas muskuļu slodzes apstākļos (piemēram, ja cilvēks ziemas laikā sakarsis darbā vai treniņā iziet laukā, atbilstīgi nesaģērbies). Šajā gadījumā no saaukstēšanās miozīta neizvairīties.
Muskuļi var iekaist arī traumas rezultātā vai pēc negaidīta un neierasta fiziskā darba pārslodzes (piemēram, sportistam iesācējam, kurš pārāk sparīgi sācis treniņus) un izraisīt traumatisko miozītu.
Jāteic, ka arī ierastās slodzes var izraisīt muskuļu saspringumu un rezultātā – iekaisumu. No profesionālā miozīta cieš cilvēki, kuriem ilgstoši jāatrodas vienā pozā vai jāatkārto vienas un tās pašas kustības (programmētāji, vijolnieki u. c.).
Akūto un hronisko infekciju (sifiliss, bruceloze) un vīrusu (gripa) slimību gadījumā var attīstīties infekciozais miozīts.
Visu šo četru miozītu gaita rit aptuveni līdzīga. Asas vai trulas sāpes vienā vai vairākos pietūkušos, saspringušos muskuļos (mialgija), kas, izdarot kustības, pastiprinās un ierobežo kustību aktivitāti. Piedevām iekaisušie muskuļi kļūst vājāki, tāpēc cilvēkiem, kas slimo ar miozītu, bieži tiek laupīts gan ierastais dzīvesveids, gan darbspējas.
Nereti muskuļu iekaisumu var izraisīt cērmes, trihinellas vai ehinokoki. Tas ir tā sauktais parazītu miozīts, kura laikā sāpes parādās periodiski – cērmju aktivitātes brīžos. Toties pēc strutojošiem iekaisumiem (piemēram, osteomielīta) viens no komplikāciju veidiem bieži vien ir strutojošais miozīts.
Šādas slimības daudzveidības dēļ muskuļos var izveidoties dažādas sastrutojumu formas – abscesi un flegmonas, bet pēc tam arī audu atmiršana – nekroze. Strutojošā iekaisuma izpausmes ir stiprs muskuļa uztūkums, augsta ķermeņa temperatūra un drudzis.
Pats bīstamākais miozīta veids ir dermatomiozīts, par kura izraisītāju uzskata vīrusu Koksaki B2. Slimību var izprovocēt saaukstēšanās, ilgstoša uzturēšanās saulē un medikamentozā saindēšanās.
Dermatomiozīts izpaužas ar sāpēm locītavās, dažādiem ādas bojājumiem (izsitumiem, apsārtumu, pastiprinātu vai krasi samazinātu pigmentāciju), blīviem uztūkumiem pa visu ķermeni.
Sāpes un nespēks visa ķermeņa muskuļos progresē: slimnieks nespēj patstāvīgi apsēsties, sejas mīmika muskuļu iekaisuma dēļ ir sastingusi, pirksti kļūst balti, tos gandrīz nav iespējams pakustināt. Cilvēks ar grūtībām spēj elpot un norīt siekalas.
Ja slimība skārusi acu muskuļus, slimnieks sāk šķielēt, attēls dubultojas, noslīd plakstiņi. Ja miozīts skāris sirds muskuli, miokardīts var izraisīt sirds mazspēju.
Dermatomiozītam bieži mēdz būt komplikācijas: pneimonija, zarnu necaurlaidība, bet dažreiz var būt letāls iznākums.
Ārstēšana
Jebkura veida miozīta ārstēšanai, izņemot strutojošo un dermatomiozītu, ieteicama klasiskā un akupunktūras masāža un sildīšana. Dažos gadījumos, kad asās sāpes novērstas, vēlami daži saudzējošās manuālās terapijas seansi.
Bez masāžas ārsti izraksta arī nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus: reopirīnu, indometacīnu un citus. Strutojošā miozīta ārstēšanai papildus jālieto antibiotikas.
Infekcijas miozīta gadījumā, pirms sāk ārstēt muskuļu iekaisumu, jāizārstē pamatslimība, kas šo iekaisumu izraisījusi.
Parazitārais miozīts bieži pāriet bez speciālas ārstēšanas – tikai jātiek vaļā no cērmēm. Diemžēl ehinokoki un trihinellas ir izturīgi parazīti, tāpēc labāk no tiem atbrīvoties speciālistu uzraudzībā stacionārā. Dermatomiozīta gadījumā lieto glikokortikoīdos hormonus, piemēram, prednizolonu. Lai noņemtu muskuļu vājumu – prozerīnu, anaboliskos steroīdus. Ieteicami arī B grupas vitamīni un askorbīnskābe. Šīs kaites ārstēšana var ilgt vairākus gadus, un to veic tikai ārsta uzraudzībā.
Tautas medicīna
Jebkurai miozīta formai efektīvs sildīšanas līdzeklis ir bērzu pumpuru ziede.
* Ņem 800 g nesālīta sviesta un 3 glāzes svaigu vai 4 glāzes kaltētu bērza pumpuru. Abas sastāvdaļas liek māla traukā kārtās (centimetru bieza sviesta kārta, tad tikpat bieza pumpuru kārta). Pēc tam traukam uzliek vāku un spraugu rūpīgi aizdrīvē ar mīklu (lai vāka un trauka mala nebūtu redzama). Uz diennakti trauku ieliek sakarsētā cepeškrāsnī. Pēc tam rūpīgi iemaisa 1 g kampara pulvera. Gatavo ziedi uzglabā vēsā vietā traukā ar cieši piegulošu vāku. Katru vakaru pirms gulētiešanas ar ziedi ierīvē sāpošās vietas, līdz sāpes rimušas.
Pret visu veidu miozītu ieteicama pretiekaisuma terapija:
* 5–6 svaigas dadža lapas applaucē ar verdošu ūdeni, tad lapas saliek kaudzītē citu virs citas, pieliek sāpošajai vietai un apsien ar vilnas lakatu.
Vienlaikus vēlams lietot šādu uzlējumu:
* ēdamkaroti sasmalcinātu viengadīga daža sakņu aplej ar glāzi verdoša ūdens, nostādina 2 stundas, tad izkāš. Dzer pa pusglāzei 3 reizes dienā pēc ēšanas. Kurss – divas nedēļas.
Labs pretsāpju līdzeklis ir upeņu lapas:
* desertkaroti svaigu vai žāvētu sasmalcinātu lapu aplej ar glāzi verdoša ūdens un 10 minūtes karsē. Dzer pa pusglāzei 2–3 reizes dienā. Ārstēšanās kurss – līdz sāpes pārgājušas.
Infekciozā miozīta gadījumā papildus pamatslimības ārstēšanai var ierīvēties ar ievziedu izvilkumu petrolejā:
* pudeli piepilda ar svaigiem ievu ziediem (tā, lai ziedi būtu brīvi, nevis saspiesti) un pārlej ar petroleju. Pudeli aizkorķē, nostādina 10 dienas siltā vietā, pēc tam izkāš. Uz nakti ierīvē sāpošās vietas. Procedūru atkārto, līdz sāpes pārgājušas.
Ja svaigu ievziedu nav, var izmantot šādu aizvietojošu izvilkumu:
* sasmalcina ievas mizu un 1/4 glāzes smalkumu aplej ar puslitru degvīna. Nostādina nedēļu, tad izkāš. Lieto sāpošo vietu ierīvēšanai 2–3 reizes dienā, līdz sāpes pāriet.