Foto – Pixabay
Ja fotografēšanas brīdī cilvēks ir atslābinājies, uzvedas brīvi, kā vienmēr, arī iemūžinātais mirklis parādīs viņu tieši tādu.
Šādā fotogrāfijā būs redzamas ne tikai emocijas, pēc tās varēs nojaust arī dažas labas rakstura īpašības. Bet cilvēks, iespējams, nemaz negrib, lai kāds (un arī viņš pats) saskata.
Mēs ļoti nopūlamies, lai no apkārtējiem (un arī sevis) slēptu to, kas mums sevī nepatīk, ko negribam redzēt un apzināties.
Jāteic, tas mums arī izdodas. Bet fotogrāfija gluži kā bezkaislīga visu redzoša acs visus mūsu trūkumus un vājības var atklāt kā uz delnas. Turklāt pēc tam to visu var ieraudzīt arī citi cilvēki.
Tieši tāpēc, nonākot fotoaparāta redzeslokā, mēs saspringstam, slēpjam acis, nedabiski smaidām… Šajā brīdī mūs vada vēlme paslēpties, pasargāt sevi no sveša skatiena.
Un pat smaids ir nevis neviltota prieka izpausme, bet drīzāk pauž vienu domu: “Lieciet mani mierā, man viss ir kārtībā!”
Ko mēs parasti darām ar fotouzņēmumiem, ja nepaguvām paslēpties, jo fotozibsnis mūs pārsteidza nesagatavotus?
Parasti šos fotoattēlus vai nu kaut kur tālāk noslēpjam, vai arī izmetam, sakot: “Tā ir briesmīga, es tur nemaz sev nelīdzinos!”
Taču pati labākā aizsardzība ir – būt tādiem, kādi esam.