Foto – Pixabay
Daži laimīgas kopdzīves priekšnosacījumi
1. Ir lietas, kuras principā nedrīkst uzkraut otra pleciem neatkarīgi no tā, vai šie pleci ir vareni vai trausli. Katra ģimene to labi zina. Un nekāda nauda te nepalīdzēs: šādus mezglus atraisīt abiem jācenšas kopīgi. Vai arī, ja radušās problēmas ar bērniem.
Absolūti nepieļaujami ir teikt: “Kad man ar viņiem nodarboties, ja es, lai uzturētu ģimeni, strādāju dienu un nakti!” Ja jums nav laika (ja jūs sev šo laiku nepiešķirat), ko atvēlēt bērnam, jūs patiesībā dzīvojat ārpus ģimenes, un pastāv risks, ka tā pa īstam arī nespēsiet tajā iekļauties.
2. Katrā ģimenē vienmēr ir kāds ātrais un kāds lēnīgais, kāds pārliecinātais un kāds neizlēmīgais. Tas ir tikpat dabiski kā atšķirības matu vai acu krāsā.
Dzīvesdrauga stiprās un vājās puses jāpieņem tādas, kādas tās ir. Kāda jēga nemitīgi runāt par raksturu nesaderību? Tā vietā labāk pacensties vienam otru papildināt.
Ātrais, iespējams, strādās trijos darbos, lai ģimene dzīvotu pārticībā, bet lēnajam, kas zina, varbūt pietiks pacietības uzrakstīt grāmatu. Vai arī gadiem ilgi būvēt ģimenes māju (un arī to uzbūvēt). Absurds ir jautājums, kurš labāks – pirmais vai otrais.
3. Pirmajos ģimenes dzīves posmos vadošais parasti ir vīrietis. Taču pēc tam lomas var mainīties. Gan vīram, gan sievai jābūt tam gataviem. Līderis startā ne vienmēr šo pozīciju ieņem distances vidū vai finiša taisnē.
4. Katram no mums dzīvē ir nevis viena, bet daudzas lomas. Vīrs, dēls, tēvs, brālis, priekšnieks, padotais – un tās visas vienā personā. Kāda no šīm lomām parasti ir vismīļākā. Varbūt tā ir priekšnieka loma? Lai tā būtu. Taču spēlēt to ģimenē ir bīstami, jo ģimenē mēs esam tādi, kādi esam patiesībā. Vienkārši cilvēki.