Nauda mīl drosmīgos? Strīdīgs psihologa Labkovska viedoklis par bagātību un nabadzību

Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka izcelsme no nabadzīgas ģimenes ir galvenais šķērslis tam, lai kļūtu par bagātu sievieti. Vēl biežāk novēroju pārliecību, ka trūkst noderīgu saišu “ar pareiziem cilvēkiem”, kas neļauj sasniegt finansiālu labklājību. Abi apgalvojumi ir kļūdaini.

Nav tiešas attiecības starp laimi un naudas daudzumu. Tā parādās tikai nopietnu veselības problēmu gadījumā. Viss pārējais ir prāta stāvoklis. Ar veselīgu prātu cilvēkam ir nepieciešams tikai tik daudz naudas, cik viņš var saprātīgi iztērēt.

Es sākšu nedaudz no tālienes. Perestroikas laikos skolās tika aktīvi apspriests jautājums par skolas formu. It kā, ja jūs atļausiet bērniem nevalkāt skolas formu, starpība starp bagātajiem un nabadzīgajiem nekavējoties kļūs acīmredzama. Turklāt “izlīdzināšanās” pusē visbiežāk bija skolotāji, kuri vēlējās strādāt ar kolektīvu, kas sastāv no maksimāli vienādiem, līdzīgiem cilvēkiem, lai nerastos konfliktsituācijas.

Tika uzskatīts: acīmredzamā materiālā stāvokļa atšķirība izraisīs situāciju, ka bērni no bagātām ģimenēm darīs pāri bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Tolaik arī es strādāju skolā, biju jauns skolotājs un arī gandrīz vienīgais, kas apgalvoja pretējo. Bērni no nabadzīgām ģimenēm, skatoties uz saviem bagātākajiem vienaudžiem, iegūs papildu motivāciju nākotnē mainīt savu materiālo stāvokli, nopelnīt vairāk, tiekties pēc sasniegumiem, karjeras un panākumiem.

Tieši no trūcīgajiem izaug bagāti cilvēki. Tā ir statistika. Mums nav tā dēvētās “vecās naudas”, tas ir – bagātību, kas būtu veidojušās un mantotas paaudzēs. Tas nozīmē, ka visi bagātie cilvēki, kurus mēs šodien redzam, ir cilvēki no PSRS, tieši tāpat kā tie, kuri šodien ir nabadzīgi. Sākuma nosacījumi bija aptuveni vienādi, taču daži “izšāva”, bet citi – nē.

Pirmais “iedzimtās nabadzības” simptoms ir uztraukums un bailes, ka nauda beigsies. Ja jūs kādreiz domājat: “Un ko mēs ēdīsim, ja…” Ir skaists dzejolis, kas ir zināms visiem filmas “Kin-dza-dza” cienītājiem:

“Mammu, mammu, ko mēs darīsim, kad atnāks ziema? Man nav silta lakatiņa, man nav ziemas mēteļa!”

Tas ir tiešs nabadzības psiholoģijas piemērs. Naudas atlikšana nebaltai dienai, mērķtiecīga uzkrāšana (tas ir – naudas atlikšana krājkasītē nevis tāpēc, ka tā ir palikusi neiztērēta, bet tāpēc ka dažas summas tiek regulāri “nogrieztas” no budžeta), izmaksu rēķināšana (tas ir – rēķinu apmaksai, tas ir – kino un saldējumam), viss tas veido nabadzību.

Tā ir nepareizas apziņas pazīme, nabadzīgā cilvēka pazīme. Diemžēl lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju dzīvo šādu dzīvi: krāj, ierobežo sevi itin visā. Krājot naudu, jūs atņemat to sev un savai pilnvērtīgai dzīvei šodien. Jūs kalpojat savām bailēm un nostiprināt nabadzīgā cilvēka psiholoģiju.

Salīdzinājumam: ir tāds jēdziens kā “franču ideoloģija”. Francija nav tā bagātākā nācija pasaulē, un nav arī nekāds līderis pasaules ekonomikā. Arī algas Francijā nav pārāk augstas, bet dzīve ir diezgan dārga.

Tā, vismazāk materiāli nodrošinātā franču sieviete, kura pērk drēbes TaTi universālveikalā (zemākais cenu līmenis, vēl zemāks it tikai lietotu apģērbu veikalos), iegādāsies sev somiņu, kurpes un šalli, kas maksās viņai kosmosa naudu. Bet viņa visu to iegādāsies.

Par pēdējo naudu. Jo gribas, jo tas nes prieku, jo tas ir skaisti.

“Dzīvo tā, it kā šodien ir tava pēdējā diena, un galu galā tu nekļūdīsies.” Šī ir iztērētās naudas prieku psiholoģija. Vai saprotiet? Veidojas “nauda – prieks” saikne. Bet mūsu prātos ir cits: “nauda ir trauksme, problēmas, iztrūkums.” Jūs nedrīkstat pieķerties naudai, saistīt ar to visas savas cerības.

Diezgan tipisks veids, kā nonākt dzīves strupceļā, ir dzīvot un domāt, ka tagad jums ir tikai dzīves mēģinājums. Bet rīt, lūk, jūs pārcelsieties uz citu dzīvokli un nopirksiet elegantu automašīnu, un tad jau jūs patiešām uzdzīvosiet!

Mums ir jādzīvo šodien. Ja jūs vienmēr esat neapmierināti ar to, kas jums ir, un jums nav ŠODIENAS, tad no kurienes jums parādīsies pilnvērtīgā rītdiena?

Persona ar nabadzīgā cilvēka psiholoģiju atliek savu dzīvi uz vēlāku laiku, viņa sapņo, ka kādreiz būs tā pati laimīga un plaukstoša dzīve. Bet, ja jūs atliekat (gan naudu, gan prieku, gan dzīvi), tā neatnāks nekad.

Vēl viena psiholoģiski nabadzīgā cilvēka iezīme ir tā, ka viņš ir patoloģiski nepārliecināts par savu spēju nopelnīt.

Intervijā šādas meitenes ar visu savu izskatu demonstrē, ka viņiem ir liels gods būt uzaicinātiem uz tikšanos, un ka viņiem ir sapnis tikt pie darba šajā uzņēmumā. Viņi šo interviju neuzskata par līdzvērtīgo cilvēku tikšanām: uzņēmums meklē darbinieku, un darbinieks meklē uzņēmumu. Viņas jau sākotnēji ieņem pozīciju “no apakšas”, mazā cilvēka pozīciju. Tādā veidā mēs, kā saka, ziloni nepārdosim.

Kas tad ir jādara? Pirmkārt, jāsāk ar to, lai iegūtu pārliecību par savām profesionālajām spējām. Jebkura sieviete visdrīzāk varēs nosaukt dažas savas vislabākās iemaņas vai prasmes. Esiet lepna ar to.

Jā, jūs daudz ko neziniet un neprotiet, bet jūs esat spējīgā ātri iemācīties! Jūs varat iemācīties jaunās lietas, iegūt pieredzi, jūs esiet augsto amatu un augsto ienākumu cienīgā.

Jūs esiet morāli gatavi tērēt šo naudu tam, kas jums patīk, nevis uzglabāt, jo baidāties ka rīt viss tiks atņemts. Jo, ja viss tiks atņemts, visi jūsu pūļi izrādīsies bezjēdzīgi. Ja tērēsiet šo naudu šeit un tagad, tad vismaz jūs dzīvosiet ar prieku.

Aizmirstiet par frāzi “situācija tirgū.” Jā, ir cilvēki, kuri savus ienākumus salīdzina ar “vidējo temperatūru slimnīcā” un kuri orientējās uz to, vai viņi nopelnīs tik pat daudz, cik piedāvā citiem cilvēkiem ar līdzīgu kvalifikāciju. Bet tas ir absurds.

Dodamies tālāk. Bagāti cilvēki nebaidās dzīvot parādos. Viņi ir pārliecināti, ka šis parāds ir īslaicīgs, un viņi mierīgi atdod to atpakaļ, tiklīdz viņi saņems nākamo ienākumu. Bet par to, ka šīs ienākums būs, viņiem nav nekādu šaubu.

Viņi atradīs investoru, sponsoru, savedīs divus uzņēmējus un saņems komisijas maksu par pakalpojumiem, mainīs cenu politiku, piedāvās savus pakalpojumus veiksmīgākai ražošanai. Viņiem piemīt brīvā domāšana, un viņi zina, ka, ja viena metode nenostrādāja, tad otrā nostrādās. Viņi nebaidās riskēt un meklēt, tas ir viņu azarts, viņu adrenalīns.

Šeit ir īsts stāsts: meitene sapņoja par skaistu automašīnu. Viņa ieraudzīja sludinājumu par fuksijas krāsas automašīnas pārdošanu, kura pēc krāsas bija viens vienā kā viņas mīļākie cimdi.

Viņa nosprieda, ka tā ir zīme, savāca naudu no draugiem, kolēģiem un paziņām, paliekot parādā, un – nopirka šo automašīnu. Nākamajā dienā pēc pirkuma meitenes mašīnā kāds iebrauca krustojumā, divas durvis ir jāmaina. Bet viņa pat nepaspēja noformēt apdrošināšanu. Tika atzīts, ka vainīgi ir abi, un viņai nebija tiesību uz kompensāciju.

Ko viņa izdarīja? Atkal aizņēmās! Salaboja mašīnu, atkal parādā. Un ko jūs domājat? Pēc mēneša viņa atrada jaunu darbu ar lielāku algu, pēc diviem noslēdza izdevīgu darījumu un vadība viņai izmaksāja prēmiju, bet pēc trīs mēnešiem viņa pilnībā atmaksāja visus parādus.

Bet pēc pusgada devās atpūsties uz ārzemēm. Jo viņa ticēja sev, viņa ticēja, ka naudu viņa nopelnīs, ka finansiālās grūtības ir pagaidu grūtības, bet automašīnu viņai gribējās jau tagad. Esmu gandrīz pārliecināts, ka, ja viņa nebūtu iegādājusies šo automašīnu, viņa necenstos sameklēt jaunu darbu un nepalielinātu savus ienākumus. Parādi stimulē, virza uz priekšu, bagātie cilvēki no parādiem nebaidās.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā!

Lasīt tālāk: 1 2