Foto – Pixabay
Psiholoģe Tatjana Moskvitina centusies atbildēt uz sarežģīto jautājumu – kā atšķirt patiesu mīlestību no atkarīgām attiecībām? Tas ne vienmēr ir vienkārši, tomēr ir dažas pamata pazīmes, kas var palīdzēt tikt skaidrībā.
Pēc viņas vārdiem, atkarība ir svešas teritorijas iekarošana.
– Es nevaru dzīvot bez tevis!
– Tu man esi kā gaiss!
– Ja tu mirsi, es arī miršu!
– Es aizeju! – Es kopā ar tevi!
Ja pirms 40 vai 50 gadiem mēs pat nedomājām par atšķirību starp mīlestību un mīlestības atkarību, tad tagad raksti un pat grāmatas par šo tēmu kļūst arvien izplatītākas. Turklāt mēs varam atzīmēt, ka laika gaitā ir mainījies pats mīlestības jēdziens.
Piemēram, senie grieķi iedalīja mīlestību vairākās izpausmēs: eros, ludus, storge, agape, mania, pragma un philia. Un daudzie renesanses un vēlāki literārie avoti, kas runā par mīlestību mūsdienu izpratnē, drīzāk apraksta atkarības attiecības. Piemēram, cik dažādi mīlestība skan rakstnieku darbos: Blaumanis, Rainis, Jaunsudrabiņš… Var pievērsties ārzemju avotiem un iegūt vēl lielāku mīlestības attiecību daudzveidību: Dante, Petrarka, Bokačo, Šekspīrs, Servantess un vēlāk Balzaks, Igo, Bairons…
Ja uz atkarību raugāmies no mūsdienu skatpunkta, jebkura atkarība ir kompulsīvs (atkārtots pret savu gribu) un vienlaikus hronisks (ilgstošs) uzvedības modelis, kas izpaužas, lietojot noteiktu vielu vai uzvedības modeli, lai sasniegtu noteiktu stāvokli (parasti nomierināšanos vai uzbudinājumu), lai atbrīvotos no emocijām un sajūtām, kas traucē. Tādējādi atkarīgie turpina lietot savu “narkotiku”, neraugoties uz to, ka viņu atkarība rada negatīvas sekas.
Atgriezīsimies pie piemēra vārdiem:
– Es nevaru dzīvot bez tevis!
– Es nevaru iedomāties dzīvi bez tevis!
Piekrītu, ka to varētu teikt jebkurš narkomāns vai alkoholiķis.
– Lai mēs būtu kopā, tev ir jāmainās…
– Lai mēs būtu kopā, man ir jāmainās…
Tādējādi mēs nostādām otru cilvēku vai sevi atkarīgā, pakārtotā stāvoklī.
– Es gribu, lai tu… (zinātu, kā spēlēt ģitāru, nodarbotos ar sportu, apmeklētu aktiermākslas nodarbības…).
– Es negribu, lai tu… (zinātu, kā spēlēt ģitāru, nodarbotos ar sportu, apmeklētu aktiermākslas nodarbības…)
Šeit mēs runājam par cilvēku, kuram ir jāizpilda mūsu vēlme.
– Es zinu, kas tev ir vislabākais! (“Andri, ej mājās! – Vai tev nav auksti? – Nē, tu esi izsalcis!”)
Atklāts pārākums.
– Kāpēc tu vienmēr rūpējies par savām lietām (pazūdi darbā) un nepievērs man uzmanību?
Aizvainojums un pretenzijas.
Attiecībās atkarība ir svešas teritorijas sagrābšana. Un, ja XIX gadsimtā šādu sagrābšanu varēja īstenot rupji un tā pat bija tradīcija (“Bet es taču kādam citam esmu kaut ko devis, un es viņam būšu uzticīgs”), tad XXI gadsimtā mums ir jārīkojas daudz smalkāk, manipulējot ar citas personas jūtām. Visbiežāk tiek izmantotas bailes, vainas apziņa, kauns un vientulība.
Protams, jebkura sagūstīšana vēlāk ir saistīta ar sagūstītā objekta ekspluatāciju un pat “nosmacēšanu”. Ieslodzīts emocionālās un mīlestības atkarības tīklā, cilvēks cieš, mokās, ir noguris… bet nekur nevirzās. Jo bieži vien viņš šādās attiecībās gūst mazohistisku baudu vai skatās uz tām caur izkropļojotu prizmu (“Aizskart nozīmē mīlēt”).
Atkarība ir saistīta ar varu un pakļautību, ar “vertikālām attiecībām”, kā es to saucu, ar apsēstību un nespēju atteikties no objekta, ar “mokošu saldumu”, ar agresiju un bailēm.
Atkarība bieži vien aizver dvēseles brūci, “caurumu” cilvēkā, sāpes, ko viņš reiz ir piedzīvojis. Tai pašā laikā atkarība neārstē brūci, bet tikai to aiztaisa. Tiklīdz “pārsējs” tiek zaudēts, cilvēks uzreiz sāk izjust divkāršotas vai trīskāršotas sāpes (“mani jau reiz nodeva, un tagad tas notiek atkal”). Tāpēc “pārsējam” vienmēr jābūt uz vietas…
Kas ir mīlestība?
Runa ir par “horizontālām attiecībām”, par brīvību, par gaisu… bet ne tādā nozīmē kā “tu esi mans gaiss”, bet gan kā brīvību kustēties un izvēlēties. Mīlestība, tāpat kā brīvība, vienmēr dod cilvēkam impulsu attīstīties, tā neierobežo, tā uzlabo dzīves kvalitāti, iedvesmo cilvēku jauniem sasniegumiem.
Mīlošs cilvēks jūtas labi ne tikai tad, kad viņa mīļotais ir blakus, bet arī tad, kad viņa nav. Galu galā, mīļotais cilvēks ir šajā pasaulē – un tas jau pats par sevi ir lieliski!
Bet brīvība, kā mēs atceramies no eksistenciālās psiholoģijas, nav visatļautība, bet gan atbildība! Runa nav par to, ka “es daru, ko vēlos”, bet gan par to, ka “ja mana rīcība sāpina tevi, cilvēku, kuru es mīlu, tad es to pārtraucu”.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Kā zināt, ka tavā apkārtnē ir nelabs cilvēks? Divpadsmit tipiskas pazīmes
Nē, nemīl! Slavenais psihologs Labkovskis nosauc nemīlestības pazīmes
Manipulatoru lamatas. Uzmanies, ja vīrietis lieto kādu no šīm septiņām frāzēm!
Likteņa zīmes: kā zināt, ka drīzumā iepazīsies ar otro pusīti