Nav tāda cilvēka, kam mājās neglabātos kaut kādas vecas lietas. Kādam – paša vai bērnu skolas laika burtnīcas, citam – jaunībā krātās kabatas kalendāru vai nozīmīšu kolekcijas, dažādi nieciņi… Tas viss ir siltas atmiņas par aizgājušiem laikiem un parasti daudz vietas neaizņem.
Taču nez kāpēc glabāts tiek arī sen novalkāts apģērbs un apavi, vecs podiņš, ieplīsusi krūze, salūzis fēns vai skuveklis un vēl desmitiem citu, ikdienā absolūti neizmantojamu un nevajadzīgu lietu. Turklāt katrs nodzīvotais gads vairo ne tikai atmiņas, kopā ar tām pieaug arī nevajadzīgo lietu, vienkāršāk sakot, krāmu, daudzums.
Glabāt nav jēgas, bet izmest – žēl
Glabāt nav jēgas, bet izmest – žēl. Tieši ar šā uzdevuma risināšanu cilvēks visbiežāk netiek galā, jo nepārtraukti uzmācas jautājums: bet ja nu pēkšņi noder? Kad mēs kaut ko it kā “labu” izmetam, jūtamies nedaudz neomulīgi. Prāts nav mierīgs, un sirds ir nedaudz satraukta. Kāpēc tā?
Pats vienkāršākais izskaidrojums nav tālu jāmeklē, jo tas atrodas pašā virspusē – vecās lietas mūs saista ar pagātni. Kā zināms, ne bērnību un skolas gadus, ne jaunību un pat ne vakardienu atgriezt nav iespējams. Bet saudzīgi saglabātās lietas šo iespēju it kā dod. Katra lieta asociējas ar kādu dzīves periodu, kādu konkrētu notikumu: izlaidumu, kāzām, bērna piedzimšanu, pirmo algu, atvaļinājumu…
Nākamais izskaidrojums ir tāds, ka mums vienkārši ir slinkums to darīt, vismaz iesākumā, bet vēlāk jau šo lietu sakrājies tik daudz, ka vienkārši nolaižas rokas vai arī nepietiek laika tās pamatīgi izšķirot.
Treškārt, vidējai un vecākajai paaudzei nevajadzīgo lietu “pietaupīšanu” veicina atmiņas par dzīvi kara, pēckara un padomju laika gados. Bet bērnībā piedzīvotais dziļi iespiežas atmiņā, tāpēc cilvēki, kuriem nācies pat tik tālā pagātnē pārdzīvot kara šausmas, badu, trūkumu, daudzu lietu deficītu un garās rindas pat pēc elementāriem pārtikas produktiem, vienkārši nespēj izmest lietu, kas, iespējams, kādreiz vēl varētu noderēt.
Līdzīgas problēmas var veidoties arī tiem, kas dzimuši un auguši jau daudz mierīgākos laikos, taču trūcīgā vai nelabvēlīgā ģimenē. Būdami jau pieauguši, taču vienmēr atceroties mūžīgo trūkumu, šie cilvēki, vadoties pēc savas pašreizējās rocības, vai nu sāk pirkt visu, ko redz, neierobežotā daudzumā, vai arī kļūst ārkārtīgi taupīgi un uzkrāj visas nevajadzīgās lietas.
Cilvēki, kas raduši visu vākt un krāt, dara to ne tikai savās mājās vien. Parasti viņiem ir nosliece uzkrāt neizpildāmus solījumus, neatrisinātas situācijas un attiecības, viņi var ilgstoši neatbildēt uz vēstulēm un svarīgus darbus atlikt uz vēlāku laiku.
Starp citu, cilvēkus, kuri savās mājās vāc un krāj nevajadzīgas lietas, amerikāņi sauc par “mesijiem” (angliski mess nozīmē “nekārtība”). Tā kā viņi neko nemet laukā, viņu mājās valda nekārtība, viesus viņi parasti neaicina, un ar katru gadu brīvās vietas viņu miteklī kļūst aizvien mazāk. ASV un Vācijā ar šo cilvēku problēmām nodarbojas psihoterapeiti.
Krāmu medības
Veco un nevajadzīgo lietu problēma ir ne tikai apstāklī, ka tās atņem mums lielāku vai mazāku daļu dzīves telpas, tai ir arī psiholoģiska jēga. Tāpēc, atbrīvojoties no nevajadzīgo lietu uzkrājumiem, tiek izbrīvēta vieta ne tikai kaut kam jaunam dzīves telpā, bet visā dzīvē.
Paņemiet papīru un rakstāmo, izstaigājiet savu māju nevis kā tās saimnieks, bet kā viesis un izvērtējiet, kas tajā patiešām ir vajadzīgs un atrodas savā vietā un no kā vajadzētu atvadīties. Pie viena jācenšas ieviest kārtību ne tikai mājās (skapjos, plauktos utt.), bet arī galvā. Uzrakstiet uz papīra visu, ko esat atstājuši uz “pēc tam”. Piemēram, solījumu kādam piezvanīt, piešūt notrūkušo pogu u.tml. Pārlūkojiet šo sarakstu un, vairs neatliekot uz vēlāku laiku, izdariet visu, kas vēl nav zaudējis savu aktualitāti. Gandarījuma izjūta neizpaliks, un bez šā psiholoģiskā smaguma kļūs daudz vieglāk dzīvot.
No bērna kājas
Tendence vākt un krāt raksturīga ne tikai gados veciem un pusmūža cilvēkiem, bet arī dažiem bērniem. Taču viņiem šāda uzvedība ir pilnīgi normāla un dabiska, jo līdz triju gadu vecumam viņi savas rotaļlietas un visu citu, kas viņiem pieder, uztver kā daļu sevis. Tieši tāpēc viņi nekādi nespēj no tām šķirties, bet pieaugušie nekādi nespēj saprast, kāpēc bērns tik rūgti raud, ja pazaudējis kādu no savām lietām. Kļūstot vecākiem, bērnu attieksme pret rotaļlietām, protams, mainās, taču emocionālā saikne ar dažām var saglabāties vēl ilgi.
Daži derīgi padomi
* Ja, uzkopjot māju un veicot revīziju, atrodas lietas, kas nav izmantotas jau vairākus gadus, tās mierīgu sirdi var mest laukā, jo pilnīgi droši nebūs vajadzīgas arī turpmāk.
* Vairs neizmantojamas stipri nolietotas vai saplēstas lietas jāizmet bez žēlastības. Toties maz valkātu apģērbu, apavus, arī bērna rotaļlietas, grāmatas izmest nevajag. Šīs lietas var savest kārtībā un ziedot labdarībai, atdot mazturīgajiem vai bezpajumtniekiem.
* Visbeidzot nevajadzīgās, bet labā lietošanas stāvoklī saglabātās lietas var arī pārdot krāmu tirgū.
Zinātnieku viedoklis
Amerikāņu zinātnieki no Aiovas universitātes ASV secinājuši, ka par cilvēka noslieci vākt un uzkrāt lietas, kas diez vai kādreiz būs noderīgas, atbildīgs noteikts apvidus galvas smadzeņu pieres daļā.
Savukārt mediķi, izmeklējuši pacientus ar šādu noslieci, uzskata, ka uzmācīgā nevajadzīgo lietu krāšana attiecināma pie īpašiem traucējumiem un palīdzēt viņiem var tikai psihoterapija.
Vākšanas un krāšanas māniju ārzemju speciālisti pielīdzina citiem uzmācīgiem stāvokļiem, piemēram, nepārtrauktai vēlmei mazgāt rokas, pārskaitīt priekšmetus vai, gatavojoties iziet no mājas, neskaitāmas reizes pārbaudīt, vai visas elektroierīces izslēgtas.
Lai katrs taupa cik grib-un vai kādam žēl vai ari “uztraukumi” par to nu galigi nevietā vaiari nervi par švakiem ka redz ka kāds taupa-lai tad vismaz balderiānu paņem
Par tām elektroiericēm ari tiem “specialistiem ‘”ar tām “diagnozēšanām” laikam galigi būs garām patrapijies-jo it ipaši privātmājās ‘pirms iziešanas vēlam to atslēgt ari drošibas profilaksei un “slimibām”tam varetu nebūt nekāda sakara kā ari vietās kur strāva zagta – ari nav par skādi gan izejot gan ienākot pavērot savu skaititaju un tā kā tie diagnosticēšanas paņemieni varetu būt galigi stilbi un vēl stulbāki jo dēļ tā ka cilvēkiem trūkst pedantisma-pat lidmašinu avārijas notiek-bet dažviet vēl “diagnostiķi”uzdarbosirs ar saviem stu lbajiem padomiem-bet ja krāmus liekus kāfs vāc kurus pašam nevajag-tad tas jau protams varetu but kaut kas ari mazliet
Att interesentiem protams nepatiktu gan ja strāvu zagt vairs neizdotos gan ari ja higienu kads ieverotu jo tad varetu ari slimnieku mazāk būt kā ari zāles aptiekās mazāk pirktu( ari no pieredzes) un vispār -kas būtu ja visi un neviens nekad neslimotu -ko tie daritu untapec ja kads tam maisitu tad to pa “traku “varetu gan laikam pataisit att interesentu interesēs-nelaime tikai tada -ka tos atmaskot ar nav grūti
No krāmiem taču talantigi un attistiti cilveki ļoti labas lietas priekš sadzives var pagatavot-pretsatā tiem “diagnostiķiem”kuri daži varbut pat naglu sienā pareizi iesist neprot-tad kur nu vēl kaut ko lietderigu priekš sadzives kaut gan varetu ari tur būtbdaži izņēsadziun galvenais -no tādiem baifities nevajadzetu un sevi “iespaidot”nedot un -lai dzivo talanti ari bez “augstakajam” izglitibām
Varetu diezgan traki iznākt -ja klausitos ari tajās diagnostikifikācijās-ka piemeram-ja kāds ikmēnesi regulari parbauditu savu elektroskaititaju-tad to ar pie “trakajiem”varetu pieskaitit kopā ar visiem “ārvalstu specialistiem”no kuriem daudzi tieši no vietejo interesentu pasugām cēlušies un pat sadarbojas laikam ar tiem vienā ziņgē jo ir šiem vietejiem tadi “paligi”ar par skādi nebūtu un kur nu vēl rokas mazgāt bieži-pirmā trakuma pazime