Foto – Pixabay
Dzīve man ir iemācījusi, ka uzmanību nepieprasa un mīlestību nedod kā žēlastības dāvanu.
Nav nekā postošāka par dzīves enerģijas izšķērdēšanu tam, kas vairs nepastāv…
Apzināties, ka vairs neesi mīlēts, ka jūtas ir izplēnējušas, vienmēr ir sāpīgi. Nav viegli pārdzīvot šo apziņu un pieņemt to ar cieņu. Tomēr tērēt savus dzīves spēkus mēģinājumiem reanimēt to, kas neatgriezīsies, ir daudz postošāk.
Laiks mums māca daudz ko. Piemēram, ka uzmanību neprasa un patiesu un sirsnīgu mīlestību nedod kā žēlastības dāvanu.
Viena no mūsu pamatvajadzībām ir justies mīlētiem, justies atzītiem no citu (īpaši mīļoto cilvēku) puses. Par to nav šaubu. Tā mēs izjūtam savu piederību sabiedrībai un attīstāmies kā personības. Mēs spējam dot un dāvināt savu mīlestību.
Taču galvenais ir tas, lai šī mīlestība un uzmanība būtu patiesa un sirsnīga.
Ja kāds neņem vērā mūsu viedokli, novērš seju, kad viņam kaut ko lūdzam, un mīlestības vietā nes mums savu egoismu un vientulības sajūtu, vislabāk ir no šāda cilvēka distancēties. Un, lai to izdarītu, mums ir jāpieļauj un jāpieņem šāda realitāte.
Tas, kurš apsēsti pieprasa uzmanību, kad otrai pusei nav intereses, ne tikai nesaņems to, ko vēlas, bet vēl vairāk palielinās savas ciešanas.
Šāda iekšējā pasaule, kurā valda nicinājums un tukšums, ir pārāk skumja, un to neviens nav pelnījis.
Mums ir jārīkojas ar cieņu. Jāsaglabā iekšējo spēku. Aizmirstiet, ko jūt sirds, un atcerieties, ko esam pelnījuši.
Uzmanību neprasa, tā tiek dāvāta bez maksas.
Nevajag uzskatīt vajadzību pēc uzmanības kā kaut ko negatīvu, kā personības nenobrieduma izpausmi, taču šeit ir svarīgi noskaidrot dažus aspektus.
Visiem cilvēkiem ir nepieciešama uzmanība, kā arī uzmanība pret sevi. Jebkura veida cilvēciskās attiecības, vai tas būtu pāris vai ģimene, ir balstītas uz elementārām lietām: vajadzību justies atzītiem un pieņemtiem tādiem, kādi esam.
Jau no bērnības veselīga, pozitīva un pietiekama uzmanība ļauj bērnam augt ar pašapziņas sajūtu.
Un, kad pieaugušā vecumā mēs paši veidojam jaunas attiecības ar kādu cilvēku, mēs veltām šim cilvēkam savu uzmanību un saņemam pretī viņa uzmanību. Tieši tādas ir veselīgas attiecības.
Mēs veltām savu uzmanību tiem, kas mums rūp. Tā mēs vēlamies parādīt, ka mums rūp, un dot labāko daļu no sevis. Tā ir īpaša dāvana.
Tas nozīmē, ka uzmanība ir ļoti svarīga visu veidu attiecībās starp diviem vai vairākiem cilvēkiem, kas ir savstarpēji saistīti.
Taču dažkārt savstarpīgums tiek pārtraukts. Notiek tā, ka kāds, kurš mums ir ļoti svarīgs, pārstāj sniegt mums šo emocionālo pamatu attiecību uzturēšanai. Un tas ir ļoti svarīgs psiholoģisks un uzvedības aspekts.
Mūsu iekšējam bērnam ir jāaug. Bērni, kuri nejūt mīlestību un nesavtīgu pieķeršanos, ko sniedz pieaugušo pacietība un gudrība, mēdz pastāvīgi pieprasīt uzmanību, kuras viņiem trūkst.
Un viņi to dara ļoti sarežģītā veidā. Ar savu neadekvāto uzvedību, dažkārt ar dusmu lēkmēm, dažkārt ar raudāšanu.
Ļoti bieži, ja cilvēkiem bērnībā trūkst pieķeršanās, viņi pieaugušā vecumā sevī izjūt lielu tukšumu.
Emocionālais deficīts no pagātnes attīstās un kļūst par iemeslu zemam pašvērtējumam.
Tāpēc pieaugušā vecumā cilvēkiem ir nepieciešams kāds cits, lai kompensētu šo trūkumu. Ne visi cilvēki apzinās, ka uzmanība nav nepieciešama, ja viņi vairs netiek mīlēti. Šādā gadījumā viņiem ir jāatgūst garīgais spēks.
Nav nekā postošāka, kā uzstāt uz kaut ko tādu, kas vairs nepastāv, kā to, kā vienkārši nav. Tas ir destruktīvs un kaitīgs gan garīgajai, gan fiziskajai veselībai.
Ja jūs vairs netiekat mīlēts un nav cerību atjaunot zaudēto saikni, vislabākā atbilde un problēmas risinājums būs attālināšanās. Speriet pirmo soli, lai atvadītos. Atrodiet sevī spēku.
Mēs zinām, ka ir viegli teikt: “Ja tevi nemīl, aizej”. “Neprasiet mīlestību, nelūdziet uzmanību.”
Bet kā mēs to darām? Neviens no mums nevar tā vienkārši iemīlēties kādā. Mēs nespējam atbrīvoties no atmiņām un pagātnes tik vienkārši, kā izmest nevajadzīgu dokumentu atkritumu tvertnē, jo tas “aizņem nevajadzīgu vietu”.
Pirmais solis ir uzturēt nobriedušu un godīgu sarunu ar savu partneri. Ir svarīgi saņemt paskaidrojumu par to, kas ir noticis vai notiek. Saprotiet, vai ir kāda cerība atjaunot zaudētās attiecības.
Šķiršanās ir ciešanas tādā vai citādā veidā. Tāpēc jāsaprot, ka jāpaiet vismaz diviem mēnešiem, pirms brūce sadzīst. Visu šo laiku mums jāpalīdz sev sadziedēt, atgūt spēkus un drosmīgi pieņemt to, kas ar mums ir noticis.
Meklējiet atbalstu draugos, ģimenē. Veidojiet jaunus plānus un izvirziet sev jaunus mērķus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
Nodarbojieties ar sevis izzināšanu, dariet lietas, kas palīdz jums atpūsties un liek jums justies labi. Un atcerieties, ka uzmanība nav nepieciešama!
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Kāds par tevi pastāvīgi domā… Astoņas drošas pazīmes!
Vīrietis, kas sēdēs tev uz kakla. Astoņas brīdinošas pazīmes
Desmit drošas pazīmes, ka tev blakus ir īstais vīrietis