Lielāko daļu savas dzīves es biju vai nu ļoti barga pret sevi, vai arī noliedzu radušās jūtas. Piemēram, pusaudža gados es cīnījos ar dusmām. Kad kļuvu vecāka, es sapratu, ka emociju izvirdumi ir neveselīgi, tāpēc sāku maskēt dusmas ar pasīvu agresiju. Tomēr kauns palika, jo bija brīži, kad joprojām jutu spēcīgas dusmas. Vienkārši man labāk izdevās to slēpt. Vismaz tā es domāju.
Es diezgan bieži izjutu dusmas un nespēju tās izturēt. Es dusmojos uz sevi par to, ka esmu dusmīga.
Tas pats noliegums un neapmierinātība attiecās arī uz citām emocijām, kas lika man justies neaizsargātai, piemēram, kaunu, vainas apziņu vai nosodījumu.
Pagāja daudz laika, un es sapratu, ka visu laiku, kamēr es apspiedu savas dusmas, mana iekšējā versija lūdza mani pieņemt. Tā vēlējās tikt pamanīta un atzīta bez nosodījuma. Bija sajūta, ka mans iekšējais bērns cenšas pievērst manu uzmanību un kaut ko parādīt (kā to dara bērni), bet es to aizvien atgrūžos, darot citas lietas.
Brīdī, kad es pievērsos viņam un pievērsu uzmanību, kas viņam bija vajadzīga, viņš nomierinājās. Pēc gadiem es sapratu četras lietas par iekšējo bērnu (par katru no mums).
1. Mūsu iekšējais bērns vēlas būt redzams.
Kad mēs rīkojamies, reaģējot uz saviem kairinātājiem, un uzvedamies tā, kā mēs zinām, ka tas mums kaitē, tas nozīmē, ka mūsu iekšējais bērns ir kaprīzs. Es vienmēr iedomājos ainu, kurā maza meitene vai zēns velk mammu par piedurkni, mēģinot viņai kaut ko parādīt. Viņi it kā saka: “Māmiņ, skaties. Māmiņ, pievērs man uzmanību. Es gribu tev parādīt kaut ko svarīgu.”
Kad rodas emocijas, kas mums nepatīk, vai mēs rīkojamies nosodoši, mūsu iekšējais bērns vienkārši cenšas pievērst mūsu uzmanību. Viņš vai viņa vēlas, lai viņu redz, atzīst un uzklausa.
Viens no jautājumiem, ko es uzdodu savam iekšējam bērnam, kad viņš vai viņa (es) kļūst kaprīzs, ir šāds: “Ko tu mēģini man pateikt?”. Kad es to daru ar aizvērtām acīm, atbilde nāk gandrīz uzreiz.
2. Mūsu iekšējais bērns vēlas, lai viņu novērtē.
Lielākajai daļai no mums ir nācies piedzīvot, ka esam ievainoti, bet nesaņemam atvainošanos.
Mums ir bijusi arī pieredze, kad cilvēks, kurš mūs sāpināja, sirsnīgi atvainojās. Es domāju, ka vismaz puse no mūsu dziedināšanas notika tieši šajā brīdī. Tā vietā, lai mūs izsmietu vai noraidītu, mēs tikām atzīti.
Tas pats attiecas arī uz mūsu iekšējiem bērniem. Kā jau aprakstīju iepriekš, tikai tad, kad es apstiprināju savas mazās meitenītes emocijas, nevis noraidīju viņu, es piedzīvoju emocionālu atbrīvošanos un dziedināšanu.
Tā kā darbs ar iekšējo bērnu ir saistīts ar sevis pārkvalificēšanu, mēs to varam saprast šādi. Es uz savu zemapziņu skatos kā uz savu iekšējo bērnu. Tajā glabājas visi mani uzskati, priekšstati un iedarbinātāji. Mans apzinātais prāts ir mans vecāks. Šī mana daļa ir loģiska, spēj apšaubīt savus ierobežojošos uzskatus, aktīvi apzināties un dziedēt esošās brūces.
Darbā ar savu iekšējo bērnu skaistums ir tas, ka mums nav nepieciešamas atvainošanās no tiem, kuri, mūsuprāt, ir mums nodarījuši pāri.
3. Mūsu iekšējais bērns ir garlaikots un meklē mīlestību.
Tiklīdz mēs atpazīstam un atzīstam savu iekšējo bērnu, mēs varam nomierināt to ar mīlošiem apliecinājumiem un uzmundrinājuma vārdiem.
Lūk, vienkāršs vingrinājums!
Aizveriet acis un izdariet trīs dziļas attīrošas ieelpas. Iedomājieties vienkāršu soliņu, uz kura jūs un jūsu iekšējais bērns sēžat kopā. Vispirms pajautājiet savam iekšējam bērnam, vai varat turēt viņa roku. Pēc atļaujas saņemšanas maigi glāstiet sava bērna roku un trīs reizes izrunājiet mantru.
“Es atvainojos.
Lūdzu, piedod man.
Es tevi mīlu.
Paldies.”
4. Mūsu iekšējais bērns ir vārti uz mīlestību.
Bieži vien, kad es redzu bērnu, manā ķermenī ienāk zināms maigums. Tas man asociējas ar nevainību un labestību, ko pārstāv bērni.
Iedomājieties, ka esat satraukts, un pēkšņi jūsu priekšā parādās trīsgadīgs bērns un sāk smaidīt. Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, tas uz jums iedarbosies, un jūs, iespējams, pat pasmaidīsiet pretī.
Jo vairāk mēs praktizējam mīlestības, līdzjūtības un empātijas izjūtu pret saviem mazajiem es, jo vairāk mēs pieradīsim izjust šīs emocijas.
Lai gan vainas apziņa, nosodījums, kauns vai dusmas joprojām var rasties, tā vietā, lai tās nosodītu vai noliegtu, mēs varam izmantot līdzjūtību un zinātkāri, lai saprastu, ko šīs emocijas mēģina mums pateikt.
Apstiprinot un pieņemot to, ko jūtam, mēs varam izlīdzināties, dziedēt savas brūces un sākt dzīvot no visspēcīgākās vietas – mīlestības.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Laime nepienākas? Kāpēc daudzi cilvēki samierinās ar neiepriecinošu dzīvi
Psihosomatiskās norādes: ķermeņa signāli, kurus nedrīkst ignorēt
Septiņas pazīmes, ka šobrīd tev vislabākais ir nebūt attiecībās