Saki, kādēļ dažiem cilvēkiem ir maģiskas spējas, bet citiem – nav? Kādēļ pat šķietami visniecīgākajam cilvēkam ir neparasti dotumi, bet citam – gudram, cienījamam, kuram ir neskaitāmi diplomi un apbalvojumi – nav? Kā uzzināt patiesību? Neskatoties uz to, ka šis jautājums var šķist sarežģīts, nekādu īpašu noslēpumu nav. Viss slēpjas cilvēka personībā. Apzinātībā. Sevis apzināšanās: lūk, uz to ir vērts tiekties.
Dvēsele ir tīra apziņa. Cilvēka ķermenis ir saistīts ar dvēseli ar dažādām enerģijām
Lai vieglāk saprastu šo saistību, var izmantot analoģiju ar darbu pie datora: dators – tas ir cilvēka ķermenis, mātes plate – sirds, cietais disks – atmiņa, procesors – smadzenes. Tu, lietotājs, esi tīrā apziņa. Dvēsele. Tāpat kā lietotājs ar dažādu datorprogrammu palīdzību risina savus uzdevumus, ar līdzīgu visuma programmu palīdzību mūsu dvēsele risina uzdevumus, kuri ir izvirzīti mūsu personībai un tās attīstībai katrā brīdī „Šeit un tagad”.
Fiziskais ķermenis ir materiāls objekts, tādēļ tas vibrē zemākās frekvencēs, bet dvēsele – augstākās. Ķermenis nezina augstākās vibrācijas, tam ir ļoti grūti noticēt lietām, kas nekad nav redzētas un nav sajustas, tādēļ tas ļoti bieži vēlas pavisam ko citu, nekā pieprasa mūsu dvēseles programma.
Senajiem cilvēkiem piemita spējas, kuras šajā cilvēces attīstības posmā dēvē par pārdabiskām. Bet tas ir tāpēc, ka agrāk starp dvēseli un ķermeni nebija tāda šķēršļa kā prāts, intelekts. Jo vairāk attīstās cilvēce, jo lielāks kļūst bezdibenis starp prātu un dvēseli.
Senie cilvēki dzirdēja dabu, zināja tās dziļākās vibrācijas un dabīgā veidā izzināja tās likumus visās izpausmēs. Runājot modernā valodā, tiem piemita superapziņa. Viņiem bija atvērta tā dēvētā „trešā acs”.
Taču pēc tam civilizācija sāka attīstīt tehnisko progresu, intelektuālās spējas, nevis dvēseli, un lielākā daļa cilvēku superspējas zaudēja. Taču tās turpināja atbalstīt un attīstīt zemes garīgajos centros.
Mūsu prātam piemīt atmiņa, kas veido savu realitāti. Ar prātu mēs interpretējam informāciju, kuru esam uzkrājuši, un veidojam katrs savu realitāti.
Taču vienlaikus prāts traucē attīstīties superapziņai. Vai tev ir bijušas situācijas, kad kaut ko ļoti vēlies, taču vienlaikus pats sevi mierini: “Kādēļ man tas viss ir vajadzīgs? Kādēļ?” Tās ir domstarpības starp dvēseli un prātu. Starp tavu patieso “Es” un analītisko prātu.
Turpinot iepriekšējo analoģiju ar datoru, var teikt, ka apmēram tā notiek, kad tu pārbaudi, vai datorprogrammu nav apsēduši vīrusi: jums ir programma, kura ir ļoti noderīga, kaut arī tā nav licencēta, un antivīruss to atrod un cenšas dzēst, uztverot to kā vīrusu. Tāpat arī mūsu prāts – antivīruss – “atbruņo” mūsu dvēseles, mūsu patiesā “Es” programmas.
Tā prāts apspiež dvēseles izpausmes. Pēc vairākiem šādiem “atbruņošanas” gadījumiem mēs zaudējam spēju atpazīst savu patiesās sūtības ceļu, bet vēlāk vispār zaudējam dzīves jēgu.
Mūsu dvēsele ir nenovērtējama dāvana. Tā pastāv bezgalīgi augstu vibrāciju zonā, vienmēr precīzi zina, kas mūs sagaida nākotnē un kā jārīkojas katrā konkrētā brīdī. Žēl, ka daudzi ir aizmirsuši, kā to izmantot.
Prakse “Saruna ar dvēseli”
Ir kāda brīnišķīga prakse, kas ļauj skaidri sajust dvēseles sarunu ar tevi.
Kad tu nespēj atrast atbildi uz kādu jautājumu vai mokoši nevari izvēlēties starp diviem sarežģītas problēmas risinājumiem, parunā ar savu dvēseli, nodod savu lēmumu viņai. Šim nolūkam vienkārši ir jāuzdod dvēselei tavs jautājums, bet pēc tam kādu laika sprīdi nemitīgi jāieklausās savā iekšējā stāvoklī, savās emocijās.
Nolem ar prātu, ka uz tev svarīgo jautājumu esi sniedzis apstiprinošu atbildi, pēc tam pilnībā atslēdz domas, iegūsti prāta klusumu un seko tikai savām emocijām. Pastaigā ar pieņemto lēmumu dienu vai divas, it kā izdzīvojot to emocionāli. Ko tu jūti? Ja dvēselei nav komfortabli, tātad pieņemtais lēmums nav pareizs. Bet ja otrādi, tad tas 100% ir pareizs lēmums, ko tev ir pateikusi priekšā tava dvēsele.
Atceries, droši vien ir bijuši gadījumi, kad pēc kāda notikuma tu sev saki: “Bet es taču iekšēji zināju, ka tā būs!” Tā arī ir superapziņas, sava patiesā “Es” kā intuīcijas izpausme.
Lai izprastu savu dvēseli, savu patieso “Es”, vienmēr ir jācenšas apzināties sevi, savus nodomus, vēlmes, rīcību.
Un tad tev atvērsies spējas, kas piemita visiem senajiem cilvēkiem un šodien piemīt vien dažiem, kas seko līdzi lielajai pārejai.
Avots: “tayni-mirozdaniya.ru”