Mūsdienās bērni slimo ar alerģiskām slimībām daudz biežāk nekā pirms gadiem divdesmit. Bet no alerģijas līdz bronhiālajai astmai tikai daži soļi – dažas nopietnas saaukstēšanās un bronhīti. Kā pasargāt bērnu un kā ārstēt, ja slimība viņu tomēr skārusi.
Visbiežākais bronhiālās astmas variants bērniem ir apgrūtinātas elpošanas lēkmes un sausa sēkšana plaušās. Ārzemēs patlaban tiek plaši apspriests arī klepus variants: ja nav nekādu citu slimības pazīmju, izņemot ilgstošu, mokošu, lēkmjveida klepu (protams, ja tas nav garais klepus vai kāda cita elpošanas ceļu vai plaušu slimība). Precīzu diagnozi var noteikt tikai pēc bērna rūpīgas izmeklēšanas.
Ja vecāki ir astmatiķi, ko darīt, lai nesaslimtu bērns?
Ja vecāki sirgst ar kādu alerģisku kaiti, kurai nebūt nav obligāti jābūt astmai, risks, ka saslims arī bērns, ir ļoti augsts – 60–70%. Taču, ja bērns no dzimšanas ir ārsta uzraudzībā, situāciju iespējams kontrolēt un var panākt, lai laikus pamanītā slimība noritētu daudz vieglākā formā. Diemžēl nav iespējams garantēt, ka, ievērojot kaut kādus nosacījumus, bērns ar astmu nesaslims.
Jau no pašā sākuma tāds bērns nedrīkst kontaktēties ar mājdzīvniekiem, dzīvot telpā, kur ir daudz grāmatu, mīkstu mēbeļu un paklāju, uz kuriem visvairāk sakrājas putekļi. Viņam nav ieteicams dzīvot ne mājas pirmajā, ne arī pēdējā stāvā, kur tek jumts, vai arī sienas ir mitras un pārklājas ar pelējumu. Pelējums var izprovocēt sēnīšu alerģijas attīstību un smagu bronhiālo astmu. Protams, bērnam ir būtiski labi dzīves apstākļi, taču diemžēl ne visi vecāki tādus spēj nodrošināt.
Liela nozīme ir arī psiholoģiskajam klimatam ģimenē. Nemitīgi strīdi ir viens no faktoriem, kas izprovocē bronhiālo astmu.
Reizēm, kad ārsti cenšas noskaidrot bērna slimības cēloni, atklājas, ka vecāki nepārtraukti strīdas. Psihologi uzskata, ka bērns tādējādi protestē, proti, saslimst, lai pievērstu sev vecāku uzmanību. Taču arī pārāk liela noņemšanās ar bērnu ne pie kā laba nenoved. Ir vecāku kategorija, kas rada iespaidu, ka bērna dēļ lien vai no ādas laukā, taču patiesībā neko nedara.
Ar ko mazais astmatiķis atšķiras no saviem vienaudžiem?
Ārsti vecākiem vienmēr atgādina, ka ar astmu slimam bērnam jājūtas kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim, bet tajā pašā laikā viņam jāapzinās, ka ir lietas, kur sevi jāierobežo. Daži bērni jau trīs gadu vecumā bez pārdzīvojumiem pasaka: “Šokolādi ēst es nedrīkstu. Man ir alerģija.” Protams, ja nav krasi izteiktas reakcijas uz dzīvnieku spalvu, kādu reizi var atļaut paglaudīt kaķi, bet, ja šāda reakcija ir, labāk tomēr neprovocēt lēkmi.
Vecākiem nekādā gadījumā slimo bērnu nevajadzētu uzskatīt par invalīdu un radīt viņam siltumnīcas apstākļus: nekādas fiziskas slodzes, tikai individuālas mācības. Daudzi astmatiķi, piemēram, ar lielu prieku nodarbojas ar peldēšanu un pat gūst teicamus rezultātus. Citi labprāt aizraujas ar mūziku, un slimība viņiem absolūti netraucē. Ļoti spilgts piemērs ir Mārgareta Tečere – sieviete, kuru visa pasaule dēvēja par dzelzs lēdiju, sirga ar astmu.
Kas jauns bronhiālās astmas ārstēšanā?
Mūsdienās ārstēšanas metodes ir tik strauji pavirzījušās uz priekšu, ka ļoti smagu lēkmju gadījumi praktiski netiek novēroti. Pirmais, kas jādara, – jāatbrīvojas no alergēniem, uz kuriem reaģē bērns. Savukārt ārstu rīcībā ir preparāti, kas ietekmē un kupē alerģisko iekaisumu bronhos. Šo līdzekļu klāstā ir arī hormonu preparāti, kurus astmatiķi lieto inhalāciju veidā.
Cilvēku apziņā dziļi iesakņojies uzskats, ka hormonu preparāti ir kaitīgi, un bērnu vecāki nav izņēmums. Tāpēc daudzi neiziet pat minimālo ārstēšanas kursu, lai likvidētu iekaisuma pazīmes bronhos un elpceļos. Pārliecināt par pretējo reizēm ir ļoti grūti un ne tikai pie mums – arī ārzemēs situācija ir līdzīga. Taču, ja ar hormonu preparātiem (intalu, tailedu) bērna stāvokli neizdodas stabilizēt, tie ir nepieciešami. Bet, kolīdz bērns sāk tos lietot un viņam kļūst labāk, vecāki tos pārtrauc dot.
Ja ievēro hormonu preparātu lietošanas noteikumus, tie nekādu kaitējumu bērnam nenodara. Pirmais, no kā baidās vecāki, ir mutes dobuma sēnīte, balss aizsmakums. Lai no tā izvairītos, jālieto vai nu speiseri, vai arī pēc inhalācijas mutes dobums jāizskalo ar ūdeni.
Ja maziem bērniem tiek izrakstīti glikokortikosteroīdi, viņiem iespējama palēnināta augšana, taču pēc kāda laika tas izlīdzinās, un bērns iekļaujas augšanas normas robežās. Dažiem bērniem, kam ir smaga astma, pēc ilgstošas glikokortikosteroīdu lietošanas var attīstīties osteoporoze, kaut gan līdz pat šim laikam nav īsti skaidrs, kas patiesībā to izraisa. Iespējams, tā ir ģenētiska nosliece uz kaulu izmaiņām. Hormonu preparāti var ietekmēt nieru darbību tikai ļoti ilgas un nepārtrauktas lietošanas rezultātā.
Ārstēšana ar hormonu preparātiem nav mūžīga, taču to pārtraukt var tikai ārsta uzraudzībā un noteikti aizstājot ar kādiem citiem preparātiem. Reizēm hormonu preparātu kurss tiek izrakstīts, lai novērstu sarežģījumus bērnam smagā sezonā – ziemā vai augu ziedēšanas laikā. Kad bīstamais periods pagājis, bērns lieto citus medikamentus vai nelieto vispār neko.