Foto – Pixabay
6 janvārī svinam Zvaigznes dienu, senus kristiešu svētkus. Saskaņā ar kristīgo tradīciju šajā dienā Trīs Austrumu gudrie redzēja mirdzošu zvaigzni virs Betlēmes un devās meklēt jaundzimušo jūdu ķēniņu. Tāpēc šo dienu pazīst arī kā Triju Ķēniņu diena un Kunga parādīšanās svētkus.
Kristiešu tradīcijā tā ir arī pēdējā Ziemassvētku diena. Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra vakara (nakts) līdz Zvaigznes dienai – 6. janvārim. Tātad – 12 dienas un 12 naktis.
Pareizticīgajiem šī diena ir Ziemassvētku sākums. 6. janvāris ir pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētku vakars, bet 7.janvārī svinēs Pirmos Ziemassvētkus. Savukārt Zvaigznes dienu pareizticīgie atzīmē 19. janvārī.
Ar Zvaigznes dienu saistās daudz ticējumu, turklāt šie ir arī seni svētki, kas apliecina saules atgriešanos. Senči daudz uzmanības veltīja laika un ražas pareģošanai, kā arī aizsardzībai pret ļauniem gariem un lietuvēniem.
Krustus un lietuvēna krustus vilka ne vien uz durvīm, bet arī uz logu slēģiem, stenderēm, uz dažādiem priekšmetiem un pat cits citam uz muguras, jo vairāk, jo lielāka aizsardzība no visiem ļaunumiem.
Zvaigznes dienai par godu eglītē vēl reizi mirgo svecītes, bet tad jau arī laiks vākt nost mājas svētku rotu.
Ticējumi vēstī, ka šajā dienā gan istaba jāizslauka un mēsli krustceļos jāizber, lai no blusām pasargātos, gan ābeles jāizpurina, lai raža laba (to darot, jādaudzina – cik zvaigžņu pie debess, tik ābolu ābelē), gan ūdens jāpagādā un jāizliek saulē pa dienasvidu – no plkst. 12 līdz 13.
Šāds ūdens skaitījās veselīgs gan ļaudīm, gan kustoņiem un ilgi glabājams, tikai vārīt to nevajagot – tad dziednieciskās īpašības zūdot. Ar Zvaigznes dienā svētīto ūdeni esot jāmazgā visas vainas – kā cilvēku, tā lopu –, lai labāk un ātrāk dzīst.